top of page

Žūrija par "Pandēmijas laika stāstiem"

6.-10. decembrī festivāla Prozas lasījumi ietvaros vietnēs facebook.com/ProzasLasijumi un prozaslasijumi.lv/tiesraide tiks publicēti konkursa “Pandēmijas laika stāsti” laureātu darbu video ieraksti.


2021. gada literatūras festivāla Prozas lasījumi rosinātais konkurss “Pandēmijas laika stāsti” pulcējis un vienojis pietiekami atšķirīgu skatījumu uz šo īpatnējo un pagaidām vēl joprojām neviennozīmīgi definējamo laiku. Stāstos savdabīgā veidā turpināta arī iepriekšējo gadu tradīcija – mēģinājums uzrakt un uzārdīt neērto un sāpīgo, vienlaikus nezaudējot iespēju ironiski un, iespējams, skumji pasmaidīt par to. Vairāki autori izvēlējušies aprakstīt pandēmijas laiku, savukārt citu darbos tam atvēlēta fona funkcija, jo priekšplānā izcelti pārlaicīgi jautājumi un problēmas.


Elīnas Smoļakas stāstā “Kandidāti” kodolīgi un lietišķi, taču vienlaikus vienkāršiem līdzekļiem uzrunājoši atklātas jauniešu attiecības un dažādas sadzīviskās būšanas un nebūšanas nepastāvīgajā un allaž neprognozējamajā pandēmijas laikā. Neziņa un bailes, duālais un traģikomiskais ar Covid slima cilvēka kontaktpersonas statuss, plānu izjukšana un piespiedu mājsēde – tas viss ir brīnišķīgi ierakstīts 2020.-2021. gadā nevilšus pārfrāzētajā memento mori (jeb – autores vārdiem – “mēs visi esam nāves kandidāti”) pasaules izjūtā.


Daudz plašāka laikmeta panorāma iezīmēta Sandras Dieziņas emocionālajā stāstā “Akmens sirds”, kura vēstītāja atskatās uz savu 80 gadus ilgo mūžu un apjauš visa mainīgā, plūstošā un aizejošā nozīmi savā dzīvē. Īsajā stāstā veiksmīgi un pārliecinoši iezīmēts viss 20. gadsimta otrās puses sievietes likteņa smagums starp darbu provincē, ģimeni, sadzīvi, laikmeta konjunktūru un sociālajām īpatnībām, un uz visu šo elementu fona projicējas skaudrā atskārsme par to, ka pandēmija dzīvi padarījusi vēl jo vientulīgāku.


Baudāmu un veikli darinātu komismu uz pārējo stāstu fona piedāvā Digna Degtjarova savā darbā “Purva bridēji” – asprātīgā šaržā par pašvaldības policistu ikdienu (jeb drīzāk – nedienām) komandantstundas pārkāpēju trenkāšanā. Autores humors ir garšīgs, savukārt vēstījuma izteiksme – sadzīviski vulgāra, vitāla, autentiski ticama un tieši tādēļ aizraujoša.


Turpretī Džeinas Šteinbergas stāstā “Bērētava” asredzīgi fiksētas mūsdienu (kultūr)politikas un dažādu “pasākumu biedrību” gruzdošās zemdegas un tajās sastopamās tiekšanās pēc publicitātes, alkatības un marginalitātes pretīgais atspulgs. Laikā, kad lielas krīzes situācijas pārvēršana par pašlabuma gūšanu un kāpšana pāri līķiem (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē) ir kļuvusi pašsaprotama, lasītājam atliek jautāt – cik lielā mērā šis greizais spogulis ir tāls vai tomēr biedējoši tuvs objektīvajai realitātei.


Ar visnotaļ oriģināliem kompozīcijas un naratīva paņēmieniem ap pirkstu aptīt lasītāju izdevies Dzintaram Hmieļevskim, kura stāsts “Pirmā Advente” ir rūpīgi un gaumīgi izstrādāts vēstījums par šī nestabilā un trauksmainā laika sāpīgākajām pretrunām. Rečitatīva veidolā ietvertā sprediķa frāze “ticēt un būt pacietīgiem…” veido kontrastu sociālās realitātes bezcerīgi drūmajam vājprātam, sakrālajam un profānajam, vardarbībai un iekšējai harmonijai.

Comments


bottom of page