“Vācijas Bavārijas pavalstī ātrvilcienā no Rēgensburgas uz Nirnbergu kāds vīrietis ar nazi sestdienas rītā nopietni sadūris trīs cilvēkus, paziņojušas varasiestādes,” to es uzzināju kā pirmo lietu, atverot mīļotās draudzenes klēpjdatoru, lai pieķertos šīs esejas rakstīšanai 2021. gada 7. novembrī, starp citu, boļševiku apvērsuma gadadienā, lai gan kurš to vairs atceras. Visdrīzāk arī notikumu ātrvilcienā no Rēgensburgas uz Nirnbergu mēs aizmirsīsim jau pēc dažām dienām, tāpēc es to te pierakstu kā tādā labdarības aktā. Es ierakstu šo notikumu savā esejā, dāvādams tam kaut mazlietiņ garāku mūžu, tādu kā pajumti un mājokli. Ziņā par notikušo teikts, ka ievainotie ir dzīvi, bet uzbrucējs ir aizturēts un vairs neapdraud citus. Vēl tur minēts, ka viņš bijis imigrants no Sīrijas. Un turpat nākamajā rindkopā piebilsts, ka viņš pats ir saucis palīgā. Var burtiski redzēt, kā ziņu portāla teksts pakāpeniski piedāvā lasītājam dažādus un pat visai atšķirīgus izlasīšanas veidus.
Kanādiešu lingvists un psihologs Stīvens Pinkers savu grāmatu “Stuff of Thought” (viņam kā psiholingvistam noteikti patiktu uzzināt, cik dažādos veidos šo nosaukumu iespējams iztulkot latviski – kā “Domāšanas matērija”, “Domas pildījums”, google translate piedāvā “Pārdomu lietas”, kas arī nemaz neskan slikti) sāka ar vārdiem: “2001. gada 11. septembrī, plkst. 8:46 no rīta nolaupīta lidmašīna ietriecās…” utt. Tad viņš rūpīgi izstāsta mums visiem labi zināmo traģisko notikumu gaitu un tam sekojošo ģeopolitisko procesu attīstību, vien pirmās lappuses apakšā uzdodot jautājumu, kas lasītāju izsit no līdzsvara: “Cik notikumu bija tajā rītā Ņujorkā?” Un vēlāk atbild – gan viens, gan divi, atkarībā no tā, kā mēs uz to skatāmies. Viena lidmašīna ietriecās vienā tornī, otra – otrā, bet mūsu apziņā šie divi notikumi saplūst vienā un “skaldīt matus” šajā sakarā pat izskatās kaut kā zaimojoši. Šķiet, kamēr mēs lasām ziņu par notikumu, lai arī cik šokējošs, pasauli mainošs vai kuriozs tas būtu, mēs nedomājam. Domāt mēs sākam tad, kad uzdodam jautājumus. Formulējam tos vārdos. “Vārdu saistība ar realitāti ir atkarīga no runātāja pārliecības par patiesību,” raksta Stīvens Pinkers.
Igauņu rakstnieka Jāna Kaplinska eseja par valodas filozofiju, ko 2002. gadā latviski pārtulkoja Maima Grīnberga, sākas ar drastisku paziņojumu – visi valodas filozofi iedalās sadistos un mazohistos. Pirmie uzskata, ka esošās valodas žņaugi ir jāpārvar, lai sāktu domāt, otrie ir pārliecināti, ka valoda diktē mums domāšanas robežas un vienīgā iespēja kaut ko uzzināt par pasauli un sevi ir pētīt pašu valodu. “Valodas sadisti vēlas nošķirt domāšanu no valodas, valodas mazohisti — pietuvināt to valodai.” Šis situācijas apraksts arī īsti vēl neraisa domāšanu, tāpēc Kaplinskis steidz uzdot jautājumu – vai valodas mazohists Heidegers būtu radījis citu filozofiju, ja būtu piedzimis kā mordvietis no erzjiem? “Kas tie par erzjiem,” nodomā satriektais lasītājs un aizgūtnēm ieķeras tekstā, lai mēģinātu izsekot vārdos ietērptai domai, kas savukārt ņemas ķidāt šos pašus vārdus, cilājot tos no vienas valodas mazdārziņa iekšā otrā. “Cilvēks uzvedas tā, it kā būtu valdnieks pār valodu, lai gan patiesībā valoda valda pār viņu,” pats Martīns Heidegers raksta darbā, kura nosaukumu gribētos tulkot kā “Būve, mājoklis, doma”, lai gan oriģinālā tur ir “Būvēt, mājot, domāt” vai pat “Būvē, mājo, domā” un katrā variantā parādās sava nianse vai pat ievirze, nu, Heidegeru jau vispār ir grūti pārtulkot, droši vien tāpēc tieši viņu kā piemēru izmantoja Kaplinskis, domas eksperimentā ievietojot atšķirīgas valodas telpā, kurā abstrakciju un vispārinājumu veidošana notiek pēc citiem principiem, nekā tas ir vācu valodā.
“Agrā sestdienas rītā ātrvilcienā no Rēgensburgas uz Nirnbergu kāds vīrietis ar nazi sadūra trīs pasažierus,” tā es būtu iesācis savu romānu. Valoda, kādā uz klikšķiem orientēti ziņu portāli iesāk savus rakstus, atšķiras no valodas, kādā raksta literāti. Te lasītāju iespējams ievilkt tekstā pamazām, te svarīgi piešķirt sestdienas rītam kādu aizplīvuroti maldinošu epitetu – agrā, lietainā, pelēkā, varbūt pat saulainā, līksmā, bezrūpīgā. Ikviens epitets piešķir romāna sākumam jaunu niansi un ievirza lasītāju noteiktā iztēles radītā pasaulē, kas katras rakstnieka izdarītas izvēles rezultātā rada jaunu imagināru pasauli, šo procesu Horhe Luiss Borhess jau krietni pasen aprakstīja savā “Sazaroto taku dārzā”. Taču to pašu dara ikviens tulkotājs un ikviens lasītājs, kurš arī principā rīkojas līdzīgu – pārtulko rakstnieka radīto valodu savā personiskajā. Kāds cits valodas mazohists, franču poststrukturālists Rolāns Barts ir teicis: “Cilvēks neeksistē pirms valodas – ne kā suga, ne kā indivīds.”
Valodā, kādā autors lasa savu tekstu, piemēram, prozas lasījumos, atšķiras no valodas, kādā viņš to ir sarakstījis. Izvēloties vienu vai otru akcentu, niansi, intonāciju, tempu, noskaņu, autors piešķir tekstam vienu no iespējamajām dzīvēm, krietni sašaurinot variantu daudzumu, ko pats tam iepriekš bija devis. Tieši tāpat rīkojas tulkotājs, pieņemot lēmumu, kā tieši iztulkot vārdu, kuram oriģinālvalodā bijušas, teiksim, piecpadsmit atšķirīgas nozīmes. Šī gada sākumā, tulkojot īru rakstnieces Sāras Boumas pandēmijas stāstu, es apstājos pie izteikuma “they are moody” lietojuma. Latviski to varēja tulkot gan kā kaprīzu, tas ir, tādu, kam strauji mainās noskaņojums, gan kā īgnu, kas ir pastāvīgi sliktā noskaņojumā. Turklāt runa bija par “tiem”, kas nebūt nebija dzīvas būtnes, bet gan deformēti plankumi google maps street view attēlos. Es aizrakstīju autorei epastu un pajautāju – vai šajā vietā viņa lietojusi šo pirmo vai to otro vārda nozīmi? “Hm, es par to nebiju pat iedomājusies,” viņa atbildēja. Tas ir, ne vien tulkojuma situācijā izvirzītajā jautājumā, bet pašā tekstā jau sākotnēji bija iekļautas dažādas realitātes. Un rakstnieks daudz lielākā mērā rada pasauli, izejot no valodas piedāvātajiem noteikumiem, nevis pielāgo valodu pasaules vajadzībām. Nē, noformulēšu to savādāk – literatūras valoda ir tā, kas rada un nosprauž aprakstītās pasaules robežas, nevis apraksta tās tādas, kādas tās eksistē rakstnieka prātā. Ludvigs Vitgenšteins (un viņš nepārprotami pieskaitāms valodas sadistiem) rakstīja: “Manas valodas robežas ir manas pasaules robežas.”
ĀRSKATS: Bavārijas lauku ainava. Agrs sestdienas rīts. Aiz līkuma no meža pa dzelzceļa sliedēm tuvojas ātrvilciens “Rēgensburga-Nirnberga”. IEKŠSKATS: Vilciena vagons. Pusiemiguši pasažieri. TUVPLĀNS: Maza meitenīte iemigušas mātes klēpī skatās pa logu. Vīrieša seja. Viņš pieceļas. VĪRIETIS (izvelk nazi). Palīgā!
Apmēram tā izskatītos filmas scenārija sākums, ja to rakstītu pēc romāna motīviem, kurš sākas ar iepriekš minēto notikumu Vācijā. Te grūti izvairīties no precīzas notiekošā secības laika ziņā – skatītājs par saucienu “Palīgā!” uzzina pirms pasažieru saduršanas, ja vien režisors nav izdomājis kādu viltīgu montāžas paņēmienu, savukārt to, ka viņš ir no Sīrijas, to noteikti filmas veidotāji atklās vēlāk, jo savādāk pazūd intriga, drāma, rakstura attīstība un viss pārējais, kas labu filmu atšķir no slikta ziņu sižeta. Var, protams, arī romānu uzrakstīt tik raiti, ka lasītājs to izrauj vienā elpas vilcienā kā spriedzes filmu, rakstnieki, tā teikt, nesēž uz vietas un ir daudz ko mācījušies no kinovalodas paņēmieniem. Taču arī šajā gadījumā, tāpat kā tulkošanas situācijā, nākas izdarīt izvēli un sašaurināt iespējamo pasauļu skaitu. “Kādā krāsā viņam bija mati?” var pajautāt režisors, un rakstnieks apmulsis aizdomāsies: “Nezinu. Jebkādā.”
Viens no spilgtiem piemēriem, ko mūsdienās izmanto, runājot par interpretāciju un tās līkločiem, ir Migela de Servantesa “Dons Kihots”, darbs, kas savulaik tika rakstīts kā ironija par bruņniecības literatūru, pirmie lasītāji smējās, vēderus turēdami, taču jau pēc dažiem gadsimtiem tas tika uztverts kā smeldzīgs ideālu pārņemta un romantiskai sakāvei nolemta varoņa tēla slavinājums. Tie paši vārdi, tie paši teikumi un sižeta pavērsieni tika nolasīti diametrāli pretēji, vienlaikus nenoliedzot teksta vērtību un nozīmīgumu. Daudzkārt ir teikts, ka grāmata pēc tās iznākšanas vairs nepieder autoram, bet gan lasītājam. To pašu var teikt par jebkuras grāmatas valodu.
Oskars (atšķir avīzi): Palīgā! Luīze (pabāž galvu ēdamistabas durvīs): Ko – palīgā? Oskars: Viņš esot saucis palīgā. Luīze (neizpratnē): Kurš? Oskars: Nu, tas uzbrucējs ar nazi vilcienā, atceries, pirms pāris dienām. Luīze (vīlusies): Mhm.
Tas jau ir iedomātas lugas fragments, savlaicīgi jāpiebilst, ka remarkas “neizpratnē” vai “vīlusies” visdrīzāk tiks uzskatītas par sliktu toni, režisori labprāt tās neņem vērā, bet dramaturģijas pasniedzēji noteikti piebildīs, ka tiešajai runai ir jārunā pašai par sevi, jebkādas piebildes par noskaņojumu, izskatu vai intonāciju būtu jāizravē kā liekvārdība. Tomēr varam pamanīt kādu būtisku lietu – literatūras valoda ir atsevišķi nošķirama un šādi uzlūkojama, ja pieņemam, ka valoda pēc definīcijas ir kaut kas tāds, ko iespējams “pārtulkot”, piemēram, kino, teātra vai fotomākslas valodās. Par to, kā Bavārijas pavalstī notikušais izskatītos fotogrāfijā, varētu būt daudz versiju – sākot ar reportāžas foto, kur redzams aizturētais uzbrucējs, beidzot ar kluso dabu studijā vai montāžas foto ar asiņainu nazi, braukšanas biļeti un zemē nokritušu iepirkumu maisiņu.
Stāstu var izstāstīt dažādi, atšķirīgi var būt izteiksmes līdzekļi, “vārdi”, simboli un to saiknes ar realitāti, taču ikviena valoda piedāvā savus “pasauļu būvēšanas paņēmienus”. Valodnieki, lingvisti un (vēl jo vairāk) psiholingvisti parasti ir ieinteresēti ikdienas valodas lietojumā, viņi rūpīgi analizē valodu, ko lieto cilvēki ielās, sarunās, ģimenē. Literatūras valoda, lai arī daudz vieglāk fiksējama (jo tā jau ir “iesaldēta” publicētā tekstā), ir pārlieku daudznozīmīga, lai tās analīze varētu kalpot par materiālu kādiem konkrētiem secinājumiem vai pamatojumu glaunai teorijai. Ir iespējams hipotētiski pieņemt, ka literāros darbos lietotā valoda ietekmē tās lasītāju domāšanu un, tātad, valodu (vai – lasītāju valodu un, tātad, viņu domāšanu, atkarībā no tā, vai esam pieslējušies valodas sadistu vai mazohistu nometnei), rakstnieku izdomātie vārdi vai izteicieni ar laiku var tikt pieņemti un lietoti ikdienas valodā, taču atgriezeniskā saite ir daudz spēcīgāka, rakstnieki ir tie, kas lielākoties pēta un izmanto valodu, ko ir noklausījuši un pamanījuši sev apkārt. Tomēr, “pārtulkojot” un lietojot vārdus literārā tekstā, rakstnieks ikreiz rada savu, jaunu valodas ainavu, kas paver vārtus neskaitāmām jaunām interpretācijas iespējām.
Mēs nevaram precīzi pateikt, kad cilvēces vēsturē šis izgudrojums ir pielietots pirmoreiz – vai to ir izdarījis Servantess, Homērs, Mahābhāratas vai Rigvēdas autori, taču literatūra kā valodas tulkošanas iespēju paplašinājums ir būtiski ietekmējusi cilvēces attīstības gaitu. Un arī mēs, paši to neapzinoties, ik dienu saduramies ar nepieciešamību tulkot un saprasties, iekļaut vai novērsties, turpinot veidot sevi kā literāri domājošas un vienam otra patiesību saprotošas būtnes. Būtnes, kuras esam definējuši kā “cilvēkus”.