Nesen, redzot kādu bezpajumtnieku šķirstam grāmatu pagalmā pie atkrituma tvertnēm, es viņam pajautāju, vai grāmatās viņš rod patvērumu. Viņš nosmējās un atbildēja, ka patvērumu labāk meklējot zem kāda jumta. Tad piebilda, ka viņš jau saprotot, ko es ar to domāju, bet labāk par grāmatām patvērumu meklēt avīzēs. Ar tām vēlāk vairāk ko varot iesākt, tik to avīžu tagad maz, viss esot internetā, viņš vēl noteica un grāmatu nolika sāņus.
Gāju mājās un domāju par šo vīru – tomēr viņš tur stāvēja un šķirstīja grāmatu, un ja izlasīja kādu vārdu, teikumu, varbūt pat rindkopu – vai viņam izdevās paslēpties no dzīves kaut mirkli? Vai viņš to maz vēlas?
Tad, kad esam raduši sev fizisku patvērumu – no lietus, no sniega, no indīgām čūskām un uz galvas krītošām bumbām, tad, kad mūs neapdraud civilvīra dūre, sievas asie nagi vai omītes noslēgt aizmirsusies gāzes plīts, tad, kad mūsu ķermenis atbrīvoti ieelpo – meklējam patvērumu patvērumā. Kaut kur reizēm ir jāpatveras arī no sirdssāpēm un izmisuma, prieka, raizēm un noguruma. Kaut kur ir jāslēpjas no raudošiem bērniem, no dīvaina kolēģa vai pagātnes rēgiem. Kaut kur jāslēpjas no tagadnes un nākotnes, jo reizēm to pieņemšana nebūt nav tik viegla kā gribētos.
Ne vienmēr patvēruma meklēšana ir bēgšana vai slēpšanās, reizēm tie tiešām ir tikai meklējumi un nenoliedzami patvērums literatūrā ir viens no skaistākajiem mūsu iekšējās pasaules patvērumiem. Tas dziedina, izklaidē, rosina domāt un modina emocijas. Tas pārsteidz un esmu ar to mierā, tas ir mans mīļākais patvērums un tikai aiz literatūras rindā ir garas pastaigas mežā, sarunas, krāsainie zīmuļi, māksla un kino. Dzīve nav iespējama bez patvērumiem, to nu es reiz esmu sapratusi.
Bet vai patvēruma var būt par daudz, un ja par patvērumu šoreiz domājam literatūras kontekstā – vai literatūras var būt par daudz? Es teiktu – kā un cik to lieto. Ja kāds šeit kļūst nemierīgs, tad var sevi ataisnot, ka lasot mēs no literatūras gūstam visu, ko vien laba literatūra spēj sniegt. Var sev atgādināt, ka ir pat īpašs mākslas terapijas veids – biblioterapija. Man gan vairāk patīk apzīmējums “literatūras terapija”, kas ir biblioterapijas relatīvs sinonīms, tāpēc turpmāk tekstā lietošu šo terminu.
1950. gadā amerikāņu bibliotēkzinātniece Kerolaina Šrodesa doktora disertācijā “Biblioterapija: teorētisks un klīniski eksperimentāls pētījums” raksturoja trīs galvenos biblioterapijas posmus:
1. identificēšanās – šajā posmā lasītājs apzinās savu līdzību ar daiļdarba varoni un, lai tā noritētu sekmīgi, jāizvēlās piemērota lasāmviela;
2. katarse – šeit lasītājs apzinās un izjūt, ka citi cilvēki saskaras ar tādām pašām problēmām un emocijām;
3. izpratne – šis posms dod iespēju distancēti aplūkot savu problēmu vai situāciju, paraudzīties uz to no cita skatupunkta.
Literatūras terapijā pacienti gan lasa, gan raksta. Ja es būtu pacients, tad iznāk, ka gandrīz visu savu dzīvi esmu gājusi un turpinu iet literatūras terapijā, tikai bez terapeita blakus.
Par manu bērnības pieredzi un patvērumu literatūrā laiku pa laikam man atgādina kaimiņi, kad dzirdu viņu skaļos strīdus, kliedzienus un plīstošos stiklus. Pēc tam kāpņu telpā satiktā kaimiņiene vienmēr stāstīja, ka draugs tikai skaļi priecājies, jo laimējis loterijā. Nesen viņa apsaimniekotājam palūdza nomainīt kāpņu telpai kodu, kliegšana kopš tā laika nav dzirdēta, tātad laimestu ēra beigusies.
Es augu ģimenē, kurā arī kādu laiku aktuāli bija skaļi priecāties, līdzīgi kā manai šā brīža kaimiņienei. Priecāšanos tāpat pavadīja kliedzieni, sitieni un plīstoši stikli. To laiku, kurā neviens nepriecājās, nekliedza un neplīsa stikli – to es pavadīju lasot. Toreiz es nesapratu, ka tā sevi pasargāju, toreiz es grāmatās vienkārši slēpos. Varēju lasīt un nonākt pavisam citā realitātē, citā dzīvē, un svarīgākais visā lasīšanas procesā – to dzīvi es spēju kontrolēt. Kontrolēšana izpaudās šādi – brīžos, kad ilgojos pēc noteiktas emocijas, pēc iedvesmas vai vienkārši vajadzēja izraudāties, es atvēru jau lasītu grāmatu un to pārlasīju. Es jau zināju, kas tur būs rakstīts, es zināju, kā jutīšos pēc grāmatas izlasīšanas. Ja vajadzēja ticību labā uzvarai, tad lasīju “Greizo spoguļu karaļvalsti”, ja gribēju izsmieties, tad Donalda Daka komiksus, bet ja urdīja vēlme aizbēgt, tad patvēros Astrīdas Lindgrēnas grāmatā par Ronju. Svešas zemes apceļoju kopā ar Žilu Vernu un Džeimsu Fenimoru Kūperu, un tur starp indiāņiem varēju būt klāt tam, kam gribēju. Varēju tupēt krūmā un tikai novērot, jo grāmatās neskanēja plīstoši stikli un neviens skaļi nekliedza. Grāmatās skaļuma pogu es varēju kontrolēt tāpat kā savu klātbūtni notikumos. Tātad bērnībā es patvēros grāmatās un literatūra ir lieliska slēptuve, kuru varam iekārtot kā paši vien vēlamies. Tajā varam logiem priekšā aizklāt tamborētas sedziņas un ēst ar rokām kā Indijā.
Būsim godīgi, bērnībā literatūra ir patvērums arī no darba. Kurš gan sevi cienošs vecāks liks bērnam mazgāt traukus vai lasīt upenes, ja bērns lasa grāmatu?
Bet kā ir ar pieaugušajiem?
Šovasar mākslas stacijā “Dubulti” viesojās šveiciešu mākslinieks Tomass Hiršhorns, lai strādātu pie sava jaunākā projekta “Māksla=patvērums”. Kā saka mākslinieks – māksla var un tai vajag būt patvērumam, māksla dod patvērumu un to veido.
Ja māksla dod patvērumu, bet es radu mākslu (rakstu), tad cik līdzatbildīga es esmu tajā, vai šis patvērums ir drošs un baudāms?
Te es sāku domāt par iemesliem, kādēļ es sāku rakstīt un par to, vai manā gadījumā grāmatu rakstīšana atšķiras no grāmatu lasīšanas. Tātad rakstīt es sāku pēc kāda traģiska zaudējuma un tikai pirms pāris dienām apjautu – bet varbūt arī rakstīšana toreiz kļuva par manu patvērumu? “Rakstīt” nozīmē iespēju vēl vairāk kontrolēt citu realitāti kā “lasīt”. Es varu izvēlēties vārdus, kādus man tajā dzīves brīdī vajag, es varu radīt sev draugus un ienaidniekus, es varu krāpt vīru, atriebties tēvam vai dzemdēt tik bērnus, cik vēlos. Varu aplaupīt banku vai iestāties klosterī. Es rakstu un radu patvērumu no savas īstās dzīves. Es aizbēgu no savas realitātes. No trauku mazgāšanas un vientulības, no dusmīgām bērnudārza audzinātājām, kuras sūdzas par manu bērnu, pat paslēpjos no liekā svara. Mana stāsta varone taču drīkst būt ar tievajiem gēniem un ēst “Cielaviņas” katru dienu.
Iespējams, es sāku rakstīt, jo ar lasīšanu vairs nepietika, tajā es vairs nejutos drošībā, rakstīšana tolaik bija daudz spēcīgāks patvērums. Iespējams, man atkal pavisam neapzināti izdevās sevi pasargāt un, iespējams, manas attiecības ar literatūru ir mana literatūras terapija. Pieļauju, ka līdzīgi “terapeitējas” vēl kāds no rakstniekiem, daļa to dara neapzināti, daļa apzināti, un tas ir skaisti. Daudziem rakstniekiem literatūra ir ļāvusi elpot un radīt spēcīgus literārus darbus, pat izdzīvot un emocionāli nesabrukt fiziski grūtos apstākļos. Ņemt un dot, rakstīt un lasīt. Mijiedarboties citam ar citu. Sniegt otram patvērumu, bet savu reizi radīt situāciju, ka šis patvērums ir jāmeklē mūsu dēļ. Tādi mēs vienkārši esam.
Es atkārtošu iepriekš minēto apgalvojumu, ka dzīve nav iespējama bez patvērumiem, bet sēžot tajā, siltām un sausām kājām, mums godīgi sev jāatbild uz dažiem jautājumiem.
Kas bija pirms patvēruma?
No kā jāpatveras?
Kas ir apdraudējums?
Kā es te, sasodīts, iekūlos?
Vai literatūra tiešām mani glābs?
un
Kad es patvērumu pametīšu?
Kā sajutīšu, ka tas vairs nav vajadzīgs?
Kā zināšu, ka mani vairs nekas neapdraud?
Vai var patverties par daudz?
Vai var aizsēdēties, tas ir, aizlasīties patvērumā?
Laura Vinogradova. Foto: Ģirts Raģelis, LALIGABA arhīvs