Būt rakstniekam Latvijā nozīmē būt amatniekam. Labā, protams, nozīmē. Lai arī “Tēzaurs” saka, ka amatnieks ir gan “Cilvēks, kas nodarbojas ar kādu amatu”, gan “Cilvēks, kas strādā (zinātnē, mākslā u. tml.) bez radošas ierosmes, arī bez talanta”, amatniecība taču var būt (un arī ir!) talantīga būšana. Amatniecība literatūrā – tā ir darbošanās sava prieka pēc, papildus esošajam maizes darbam, no darba brīvajā laika, proti, kaut kādā laikā, kas paliek pāri. Tātad nevis darbs, bet talantīga pārpalikumu likšana lietā.
Strādāt laika pārpalikumos nozīmē lēkāt no ciņa uz cini. No viena teksta pie nākamā, no teksta pie reklāmas, no teksta pie krimināllietas, pie intervijas vai raksta žurnālam, stundu pasniegšanas, tulkošanas un citām –šanām. Vai tas slikti? Nē, slikti tas nav, jo lēkāšana liek asinīm riņķot, liek koncentrēties un būt formā. Redzēt īsto pasauli. Var teikt, ka esam tāds neformāls talantīgu lēkātāju klubs.
Ar lēkāšanu ir viena ķibele. Tā nogurdina. Un, jo vairāk gadu pagājis lēkājot, jo zūd kāju atsperīgums, gadās misēkļi, amizanta paklupšana. Gribas palikt ilgāk uz kāda no ciņiem, nelēkāt kādu brīdi nemaz, lai taču beidzot rūpīgāk izpētītu apkārtni.
Klausos radio, kā akadēmiskās mūzikas cilvēki argumentēti pierāda, ka profesija ir apdraudēta, jo mūziķiem nākas meklēt papildu darbu ārpus orķestra. Lasu par teātra vēlmi slēgt ar aktieriem jauna veida – terminētus – darba līgumus. Tātad, tas ir iespējams, tā patiešām notiek! Tepat, mūsu kopīgajā mākslas ražošanas kombinātā ir cehi, kuros kādu oficiāli nofraktē nevis lēkāt no ciņa uz cini, bet taisīt mākslu. Rakstniekiem (un citiem ārpus kolektīviem palikušajiem “radošajiem”) nekad nav draudējuši ne terminēti, ne cita veida līgumi – mūsu vienīgās kaut cik oficiālās “darba attiecības” tiek kārtotas profesijām, pieredzēm un talantiem pāri stāvošajā īstermiņa projektu žanrā.
Rakstniekam ir raksturīgi nemitīgi kaut ko iztēloties un fantazēt. Tā arī tagad. Redzu ainu, kurā parakstu terminētu līgumu ar Rakstnieku savienību par darbu rakstnieka profesijā līdz 2030. gadam. Kāpēc tieši 2030? Jo “2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās.” Te citēju jau mazliet piemirsto valsts attīstības stratēģiju “Latvija2030”[1], kuras mērķis acīmredzot būs sasniegts un nav droši zināms, vai dzīvs rakstnieks pēc tam maz būs vajadzīgs. Izklausās gandrīz vai pēc apgalvojuma, ka rakstnieks ir vajadzīgs tagad.
Profesija – rakstnieks. Skan izaicinoši. Ja kāds grib, lai taču raksta un priecājas. Bet – profesija? Izklausās, ka gribēs arī algu un sociālo nodrošinājumu. “Valsts nav liela, nodokļu maksātāju maz, bankas kreditē negribīgi, tāpēc arī profesiju nedrīkst būt pārlieku daudz,” teiktu pragmatisks politiķis, kurš domā ilgtspējīgi. Un viņam vai viņai būtu taisnība, jo parādiet man vienu, kurš savu hobiju, savu sirdslietu negribētu pārkausēt profesionālā darbā ar līgumu un garantijām. Turklāt, profesiju klasifikatorā jau tagad ir ietverts rakstnieks – otrajā profesiju pamatgrupā ir tā saucamā “mazā grupa” 264, kurā ir rakstnieki, žurnālisti un lingvisti.
Labi, tagad pats nozīmīgākais jautājums: vai rakstnieks var nopelnīt iztikšanai? Latvijā. Izplatītākais viedoklis ir, ka nevar. Jo mazs tirgus, maz lasītāju utt. Apgalvoju, ka var gan. Pirmkārt, lēkājot no ciņa uz cini neko vairāk kā labus apavus nemaz nevajag, proti, vajadzību nav daudz, un, otrkārt, ir taču vienreiz jāiemācās aplēst, uzrunāt, iekustināt un noturēt auditorija. Ir jāsaprot, kam būs paredzēts produkts, jāveido šis produkts, jākonstruē tas savai auditorijai, enerģiski jāvirza tirgū un jāgūst attiecīgs ienākums. Lūdzu – atslēga uz profesiju.
Bet kā jau rakstnieks, turpinu neauglīgi prātot un iztēloties, un atceros par latviešu valodu. Latvijas pastāvēšanas balsts, mūsu identitātes zīme un piederība Eiropas kultūrai, un sazin kas vēl. Tēzes par latviešu valodu ir apgūtas un tiek enerģiski locītas runās un rakstos pašmāju un cittautu auditorijās. Valoda ir svarīga un kultūra arī ir svarīga, ne jau velti pieminētajā stratēģijā “Latvija2030” teikts, ka “Pirmā prioritāte ir Latvijas kultūras telpas attīstība, jo stipras un radošas nācijas identitāte sakņojas mūsu unikālajās, mantotajās un jaunradītajās materiālajās un garīgajās vērtībās. Tā vieno un saliedē sabiedrību jaunu ekonomisku, sociālu un kultūras vērtību radīšanai, kuras novērtē un pazīst arī pasaulē.”
Jā, bet kas valodai no tāda rakstnieka – lēkātāja? Jauni vārdi visbiežāk dzimst paši, rakstnieks nav vajadzīgs. Arī valodas sargāšanā iesaistās vien daži, un sargāt valodu tie varētu arī nebūdami rakstnieki. Vienīgais kaut cik vērā ņemamais aspekts – jaunu grāmatu rašanās, jo 21. gadsimtā radies teksta gabals neļauj valodai iekapsulēties 19. vai 20. gadsimtā. Rodas jauni – mūslaiku – stāsti mūslaiku valodā. Dažkārt tie palīdz saprast, kāpēc mēs esam tādi? Sakārto vārdus un jēdzienus, un domas. Protams, tas notiek tad, ja šīm 21. gadsimtā tapušajām grāmatām ir lasītāji. Vai vismaz – klausītāji.
Izskatās, ka rakstnieks nav ne profesija, ne hobijs. Kaut kāds hibrīdstāvoklis, kurā viens iedomājas, ka ir nodarbināts, ka saņēmis tā saucamo “pasūtījumu”, bet otrs, teiksim, izdevējs, kaut kādu iemeslu pēc piekrīt spēlēt spēli ar nosaukumu “Grāmatu izdošana latviešu valodā”. Nekas taču nenotiktu, nekas nemainītos, ja šāda spēle izpaliktu, vai ne?
Jā, bet ir taču arī “Kultūrkapitāls” un jau pieminētie projekti. Ķibele tikai tāda, ka rakstnieki lielākoties ir neticami gausi. Gads ir apkārt, bet grāmata vēl labi ja pusē. Ko iesāks citugad? Tomēr tie aptuveni 40% veiksminieku, kuru ieceres konkursā tiek atbalstītas, turpmākos mēnešus var justies gandrīz kā savā profesijā. Uz trešdaļ- vai ceturtdaļslodzi. Ir vēl daži veiksminieki. Septiņi līdz deviņi cilvēki kopš 2020. gada saņem tā saucamo “rakstnieku algu”, jeb jaunrades veicināšanas stipendiju, ko piešķir uz apaļu gadu. Šī programma laikam visvairāk apmiglo prātu, jo uz 365 dienām pietuvina rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju tam stāvoklim, ko varētu dēvēt par darbošanos savā profesijā. Gads paiet ātri, tāpēc jāturpina vien lēkāt no ciņa uz cini, jo nedrīkst zaudēt formu. Drīz būs jāatgriežas profesionālo lēkātāju klubā.
Vai nu šī būs reize, kad iztiksim bez igauņu piesaukšanas. Nē! Igauņi kopš 2015. gada maksā algu 15 autoriem un 15 māksliniekiem – to piešķir uz trim gadiem un ik gadu algu saņēmējiem piepulcina piecus jaunus. Pirms dažiem gadiem alga pārsniedza 1400 eiro mēnesī, tagad tā droši vien ir lielāka, jo ir piesaistīta minimālajam kultūras darbinieku atalgojumam. Rakstnieks Jans Kauss (Jan Kaus) saka, ka “...rakstnieka atalgojums ir literārajai balvai pielīdzināma atzinība vai pat vēl lielāka. Tas ir veids, kā Igaunijas valsts atzīst manu darbu un tā nozīmīgumu. Pat vairāk, – caur manu un citu rakstnieka algu valsts uzsver literatūras nepieciešamību. Šī iniciatīva ir bijis solis ar plašāku nozīmi, kas ietekmē ne tikai atbalsta saņēmējus, bet arī visus igauņu rakstniekus un literatūru kopumā.[2]”
Citiem vārdiem, piešķirot šo algu, valsts pasaka: “Jā, rakstnieks pie mums ir profesija.” Izrādās, tā tiešām notiek.
Bet ārpus tā, ko pasaka vai nepasaka valsts, paliek kaut kāds rakstnieka profesijas pirmpamats. Katram individuāls, jo rakstnieka būšanā ir kaut kas no makšķerēšanas – atnāk uz upi viens pats, pavada laiku kopā ar upi viens pats, un, ja palaimējas, vēlāk iet pie pārējiem ar savu zivi ķeselē. Tā nu es stāvu labi pazīstamā, mīļā upē, kuru var dēvēt arī par valodu. Tās krastā ir daudz jauku ļaužu, viņi pikniko un priecājas, kāds brauc ar kanū, cits metas peldus sprauslādams, taču upi neviens nemana. Pašsaprotama būšana. Bet upe tek, krasti mainās, vienuviet tā aizaug, pagriežas, kļūst straujāka, cituviet – dziļāka. Un nav no svara, vai esmu nupat atlēkājis šurp pa ciņiem, vai stāvu ūdenī jau veselu gadu – upē jūtos kā mājās. Esmu tīri priecīgs, ja izdodas apšļakstīt kādu iesnaudušos laivotāju, kurš iesmejas vai dusmīgi nolamājas, jo ūdeni ģīmī nudien nav gaidījis. Bet nu gan ir pamodies pa īstam, ir mūsu kopīgajā upē pa īstam. Būs šim, ko atcerēties. Būs viņam, citējot Haroldu Blūmu, “vairāk dzīves.” [3]
Zebris
[3] Bloom, Harold. Possessed by Memory. Vintage Books, New York, 2020. 26.–27. lpp.
Foto (c) Didzis Grodzs, LALIGABA arhīvs
