* * */bezvārži
Bija viņiem zirgs. Tak jau šāds tāds labums: kad dārzos un laukos bija pavairāk darbu, lopiņš lieti noderēja kaimiņiem. Nomnieki pie reizes sarķi arī pabaroja. Citādi, kas zina, vai ilgi būtu izķeipis. Vēl viņiem bija daži jāņogkrūmi un puse cūkas. Vairāk gan nekā. Bērnu tai ģimenē bija laikam četrpadsmit. Dzīvoja netālu, tā nu biedrojāmies. Reiz man iegadījās būt viņu mājās pusdienu laikā. Krēslu visiem nepietika, tāpēc sasēdām, satupām, nometāmies uz ceļiem kur kurais. To bērnu māte atnesa pusspaini kausētu tauku un kukuli maizes. Maizi sagrieza un sāka dalīt “pusdienas”. Pasniegdama abām rokām turamu riecienu, viņa ar taukaino koka karoti katram pārvilka pār pieri – šādi iezīmētais pēc otras porcijas nevarēja tīkot. Iedeva kārtīgu šķēli arī man, bešā neatstāja, tikai pār pieri nez kāpēc nepārvilka. Varbūt saredzēja, ka mans liktenis ir citāds, nekā pašas bērniem... Ja toreiz mūsu pulku kāds būtu nofotografējis, tagad uz to bildi skatīties būtu neomulīgi. Uz ceļiem nometies, sēdēju starp nākamajiem zagļiem, izvarotājiem, slepkavām, kuru vairākumam biogrāfijas pārtrūka agri un puslīdz vienādi: sodīts ar nāvessodu, pārdozējis, noslepkavots, noindējies ar neskaidras izcelsmes šķidrumu... Lai gan nezinātājs tādā fotogrāfijā droši vien neko īpašu nesaredzētu: nu, bars bērnu noļukušās treniņbiksēs un mirdzošām pierēm. Un starp viņiem es – neiezīmēts.
* * * /no dedzināta māla
Paklāja malu viņi tīšām uzlocīja. Ērtības Edmutis nebija pelnījis. Viesistabā uzvēdīja sen sagulējušos putekļu smaka. Grīda bija brūngana.
Viņš, kā pavēlēts, nometās ceļos jau pie sliekšņa un četreniski diezgan veikli aizrāpoja pāri istabai – līdz babiņai, kas sēdēja stūrī. Nonācis cieši blakus, piecēlās – pieskarties vecaimātei pie ceļgaliem nez kāpēc baidījās, – pieliecās un, kā pavēlēts, noskūpstīja viņas sažuvušo, sadzeltējušo, dzīslaino roku. Kā tas zars muzejā, dabas ērmību stūrītī, puika nodomāja un pats drusku nokaunējās par šādu salīdzinājumu. Degunā iesitās skābena dvaka. Pagriezies Edmutis, kā pavēlēts, četrrāpus atgriezās līdz durvju ailai un atkal līda bučot babiņai roku. Tik veikli vairs negāja. Lienot piekto reizi, ceļa kauls sametās šķībi, un jau tāpat truli smeldzošajam ceļgalam cauri izskrēja asas sāpes. Lai arī kā zēns valdījās, rāpdamies astoto reizi, neizturēja – uz grīdas nopakšķēja nodevīga asara. Mājinieki stāvēja priekšnamā, tērgāja. Laiku pa laikam kāds atgādināja Edmutim skaitu. Vienreiz, atkal tuvodamies babiņai, viņš pameta skatienu ārā pa logu uz gaisā sastingušajiem mākoņiem un mēģināja iztēloties, kas notiek parkā, kur ir lidmašīnu karuseļi, panorāmas rats, saldējums, limonāde... Sirdī sāpīgi iedzēlās.
Šļūkdams septiņpadsmito reizi, Edmutis jau smaidīja. Lai arī sūrstēja ceļgali, smeldza mugura un sprands, lai arī no aizdomu pilnajiem mājinieku skatieniem viņš nojauta, ka šis smaids var dārgi maksāt. Kurā piegājienā pagaisa naids, kurā – apņemšanās mīlēt visus vēl karstāk, kurā – dedzīga vēlme atriebties, puika vairs nezināja. Kad viņš pieliecās deviņpadsmito reizi, babiņa pēkšņi parāva nost roku. Sods viņai jau bija apnicis.
* * */atskabargas
Ārā vecomāti nācās izcelt pa logu. Pirmais stāvs, it kā nekā īpaša, taču viens no vīriem, kurš kārtīgi nebija satvēris stūri, drusku paslīdēja, un viņa, izmantojot izdevību, izlēca no pēkšņi sašķiebtā zārka.
Pa ielu rūcinājās mašīnas. No universālveikala pretējā ielas pusē notikumu vēroja uniformētas pārdevējas. Tumšzili halāti, bālganas matu aploces. Krūmos trīsstāvenes priekšā vienā mierā čirpstēja zvirbuļi. Grāmatas viņi nelasīja, filmas neskatījās un nezināja, ka tādos gadījumos pienākas satraukti spurgt uz visām pusēm.
Pie logiem sadrūzmējušies bērinieki saskanīgi ievaidējās, plecs pie pleca stāvoši pusaudzis un mazliet vecāks puisis neapzināti pastiepa uz priekšu rokas, viens – kreiso, otrs – labo. Un, it kā būtu uzmīts milzīgam, neredzamam pūpēdim, gaisā kā mākonītis uzšāvās kolektīva doma. Vai tiešām nelaiķe atkal tracinās ar negaidītiem apciemojumiem un – kad jau būsi ar apakšīrnieci apradis – ar tikpat negaidītu pazušanu? Vai tiešām atkal mocīs vedeklas: nu, vai labi mans dēls tevi izvālē? Vai atkal līdz ar katru būkšķi vai dārdienu sludinās, ka izcēlies karš, un, katrreiz uzšvirkstot sērkociņam, bļaus, ka sācies ugunsgrēks? Atkal mācīs mazbērniem visādas stulbības? Atkal būs zobu griešana: ko mammai nodarījāt, ka pie jums pat nedēļu neizturēja, bet mums uzkārās kaklā uz veselu mēnesi? Atkal naktīs činkstēs un smagi pūtīs? Atkal?... Atkal?... Atkal?...
Ja laiks piepeši apstātos, es nodomāju, cik brīnišķīga dzīvā glezna sanāktu. Cik iespaidīga fototapete!
*** / bezvārdes
Viņa stāvēja aprūpes nama koridorā. Savītusi, iekritušiem vaigiem, nesaķemmēta. Uz bālganā krekla zem pārāk platas, reiz zilas, rūtainas pidžamjakas bez pogām bija saredzams izbalojis ārstniecības iestādes zīmogs. Stāvēja, mazliet salīkusi pār rateļiem ar netīrajiem pusdienu traukiem, ko sanitāre bija atstājusi bez uzraudzības. Rokas turēja pastiepusi uz priekšu, no pirkstiem lāsoja nez kāda žurga, droši vien zupa. Samirkušie piedurkņu gali bija noķērnāti ar biezputru. Vandījusies pa izēdām, sapratu. Viņa blenza tieši uz mani, taču diez vai redzēja. Tukšums duļķainajās acīs bija bezgalīgs.
Otrreiz redzēju to sievieti citā slimnīcā, šauras, nejēdzīgi iekārtotas nāvei lemto palātas gultā. Gulēja viņa uz sāniem, mazliet pievilkusi ceļgalus. Skatījās uz mani, nenolaizdama acis, – es to jutu. Es vairījos lūrēt uz viņu, lai arī jutu ziņkārību. Uzmetu skatienu tikai laiku pa laikam. Un man gadījās palūkoties uz viņu tieši tai mirklī, kad tukšums sievietes acīs nodzisa kā izslēgts, viņai pat nenopūšoties, un āda tūlīt sāka dzeltēt. Ko viņa, skatīdamās uz mani, pēdējā sekundē redzēja? Melnu stāvu bez sejas? Kādu no tuviniekiem? Bērnības laikos priekšnamā stāvējušo grezno koka pakaramo ar bumbulīšiem drēbju cilpiņām? Vai arī neaicinātu svešinieku, kurš visintīmākajā esamības mirklī ir ielauzies vienatnē, kuru neklājas traucēt?
*** / grūtdienes
Daudz nedomājuši, uzdāvinājām Verutei oreolu. To, ka viņai patīk, Verute neizrādīja. Pat sapīkusi, neizrādīja. Bet sapīka tāpēc, ka tādu dāvanu nekādi nevarēja izsmiet un nekādi nevarēja atdot mums atpakaļ, sakot: man tādu nevajag, man tādu papilnam, priekš kam tādus tēriņus...
Es sākumā ierosināju zem oreola piestiprināt mazas spuldzītes, bet beigās no tām atteicāmies. Apmierinājāmies ar to, ka nokrāsojām nimbu ar dzeltenu plakātu krāsu. Un, lūk, tagad, kad izslēdzām lielajā istabā gaismu, oreols, ko Verute bija uzmaukusi galvā, gluži kā zelts apmirdzēja salātus ar majonēzi, pudeli Moskovskaja, marinētus gurķus bļodiņā un melhiora galdarīkus jubilāres rokās. Tik tālu sniedzās nimba gaisma, pārējā galda daļa un viss aiz galda grima tumsā. Verute sēdēja, bikli nodūrusi acis. Kārpa viņai uz deguna izskatījās pēc apmaldījušās, nelaikā un nevietā nosēdušās mārītes. Viesi klusēja. Kāds maidzīja mežģīņotā galdauta malu, kāds nopūtās domās, kāds – dzirdami. Kāds nokrekšķējās. Kaut kur ierējās suns. Lampas kupolā sīca joprojām nokaitusi spuldze un sitās apsvilusi muša. Viens domāja par tēriņiem, cits, izmantodams izdevību, grāba no trauciņa medū mērcētas plūmes. Zem krūkas snīpja šūpojās tumsā nesaskatāms sirms mats. Piepeši lampa atkal iedegās, un oreola starojums apdzisa. Pie atvērtajām durvīm apjukusi stāvēja Verutes meita ar milzīgu aukstās gaļas, es pat teiktu, aukstās un beigtās gaļas bļodu rokās. Likās, viņa rokās tur mazu aizsalušu dīķīti. Zem ledus vietām rēgojās brūnganas siekstas, oranži kokgabali.
Verute ierunājās pusbalsī ar iecietīgu smaidiņu. Gandrīz mīļi. Vai tā es tevi audzināju? Tu taču zini, kā tā uzvesties nedrīkst. Ir taču šādi tādi pieklājības likumi. Tos māte izklāstīja uzsvērti laipni, balsī meistarīgi iejaukdama vilšanās notis – it kā dedzīgi visa mūža pūliņi būtu izrādījušies veltīgi. Meita stāvēja nolaistiem pleciem, smagā galerta bļoda lieca viņas rokas lejup. Vārds aiz vārda, un nu jau Verute vērsās ne vairs pie savas atvases, bet pie viesiem. Runāja arvien skaļāk, arvien dzēlīgāk. Uzskaitīja pilnīgi visas neveiksmes, kas meitu piemeklējušas kopš bērnu dienām, atklāja visus meitenes kļūmīgos soļus, bezatbildīgos un reizēm pat muļķīgos izgājienus. No iecietības Verutes balsī nebija ne miņas, aiz maigām skumjām viņa vairs neslēpās. Griezīgi brēkdama, viņa naivajiem, aklajiem viesiem, kurus tik viegli var piemuļķot un kuri nepazīst dažu ļaužu patieso dabu, atmaskoja nenobriedušo dumiķi, uzpūtīgo nekauņu, lempīgo tūļu, nepateicīgo egoisti, nu, gandrīz briesmoni, gandrīz slepkavnieci. Galerts bļodā tik tikko manāmi trīcinājās.
Galu galā Verutei aptrūkās elpas, un viņa apklusa. Lai arī viss nebūt vēl nebija pateikts. Viesi sēdēja pamiruši, par tēriņiem neviens vairs nedomāja. Muša pret lampas kupolu vairs nesitās. Verute mirkli paklusēja un, atvainošanos nesagaidījusi – protams, naivi bija ko tādu gaidīt – īgni pašūpoja galvu un valdonīgi palūdza izslēgt gaismu.
*** / neapbruņotās
Muļķīte viņa bija. Tāpēc arī dāļāja visiem to, kas pēc pašas saprašanas bija labs. No kā viņa – uzaugusi kopā ar vājprātīgu brāli uz sasmirdušām lupatām mājās, kur visi mūždien apdzērušies un jāpārtiek no gaisa vien – labi, ja reizēm izdodas pagrābt kādu sīpolu, saziedējušas maizes garozu, – bija varējusi mantot balerīnas gaitu, nekādi nevarēju saprast. Gadījās, noplūkusi kādas večas dārzā puķi, tipina, šķielēdama, ar šķirbaini bezzobaino muti plati smaidīdama – laimīga. Jo viņai likās skaisti tā iet pa putekļaino pilsētiņu ar puķi (nosaukumus viņa nezināja, visas bija puķes, un viss), iet, līdz satiek kādu izskatīgāku vīrieti. Kaut vai nepazīstamu. Var taču tūlīt iepazīties. Viņai bija vienalga, kur mīlēties: starp kartupeļu lakstiem, uz malkas, uz trepēm, stallī... Vienalga, kur. Mīlestība visur ir vienāda. Galvenais, uzdāvināt cilvēkam ko labu. Kāds to redz? Arī nav liela bēda. Nāciet šurp, mīlestības pietiks visiem!
Pilsētiņa viņu, protams, izsmēja, nicināja, riebumā atstūma. Mūždien netīra, mūždien ar smaciņu – necik daudz viņai nevajadzēja, bez apakšveļas, kreveļaina, sapampusi, vienmēr laimīga, plati smaidoša. Taču neizvēlīgi vīrieši atradās atkal un atkal. Plati smaidīdama, viņa arī aizgāja, ielaista sifilisa, tuberkulozes un citu, nekad neārstētu slimību uzveikta. Nomira ūdenstornī, no kura, pēdējoreiz dāvājusi ko labu, vairs nespēja nokāpt. Ja būtu varējusi vēl paskatīties pa lodziņu, kuru torņa sargs kā tīšām nesen bija nospodrinājis, būtu no saviem augstumiem ieraudzījusi neticami skaistu, agra rudens iekrāsotu dzimto pilsētiņu, tās auglīgos dārzus, omulīgās, šaurās ieliņas, kam vienai galā pirts un alus kiosks... Varbūt pat savas mājas būtu saskatījusi. Taču neieraudzīja vairs neko. Locījās sienmalē, no sāpēm kā platā smaidā atņirgusies, retos zobus sakodusi, – kliegt neļāva pašas priekšstati par godu, – vārtījās un raustījās krampjos, līdz beigu beigās aprima.
Pilsētiņa, starp citu, pēc viņas nesēroja.
